Es toreiz domāju, ka man būs vēl vairāk bilžu, jo pārējie brauciena dalībnieki iedos savējās. Viņi izrādījās necaursitami slinki (vai stulbi) un neviens no 11! bildes neaugšupielādēja, lai gan to bija ārkārtīgi vienkārši izdarīt. Par to es viņus visus ielikšu IntArnetā ar aizvainojošiem parakstiem, lai tak uz viņiem visi lūr un smīkņā.
Bildēm nāca līdzi kaudze leģendu, bet atcerēšos es tikai dažas.
Sākumā es vēl fočēju viesnīcas, kurās mēs apmetāmies, bet vēlāk man tas apnika. Pirmā bija Polijā.
Iekšpusē Hotel Kosmowski ir ieturēta masīvozola stilā
Šeit mani vajā mākslīgais intelekts. Televizors uzkārās vienā vietā ar uzrakstu krieviski un rādīja dīvainas ģeometriskas figūras.
Uz poda uzlīmēta garantija par to, ka to ir rūpīgi noberzuši. Tomēr skapītī atradās vienreizlietojamais papīra poda riņķis, kuru es ekspropriēju, vadoties pēc dzelžainas loģikas: viņiem jau tā pods spīd un laistās, bet es varu sastapt savā ceļā ne tik kulturālus vaterklozetus. Šī, starp citu, bija vienīgā lieta, ko es savācu no kapitālistiem sava ceļojuma laikā.
Man nav ne jausmas, kas ir kondicionieris un losjons, tāpēc nomazgāties es nemaz nevarētu, ja vien tālredzīgi nebūtu paķēris līdzi ziepes no mājām.
Spriežot pēc kociņiem, viesnīca ir jauna. Kā sauc šo dekoratīvo skujkoku, man grūti atbildēt. Varbūt ciprese vai priede. Mana tante to pateiktu mikrosekundes laikā, bet viņa ir Liepājā. Brokastīs viesnīcā baroja un dzirdīja līdz lūpai, ēdiens bija vidēji garšīgs, tas ir, labāks nekā parastā kafenē.
Nākamajā dienā mēs devāmies pie pirmās izklaides. Proti, uz slaveno pili Sanssouci, kas nozīmē "Bez rūpēm" un kuru bieži dēvē par vācu Versaļu. Pilij nāk līdzi baigais parks, ko drīzāk varētu saukt par mežu, kas nostājies miera stājā pēc militāristisko vāciešu pavēles.
"Nu ko tad es, palmas neesmu redzējusi, vai." Toties kājas garas, un viņa tāda nebija vienīgā!
Pils bija karaļa Frīdriha Lielā vasaras rezidence, un sev, mīļotajam, Fedja neskopojās. Viņš arīdzan diktatoriski uzspieda savu gaumi arhitektam, bet, kad tas Fjodoru pasūtīja bekot, atlaida prūsi pie velna un noalgoja gastarbaiteru no Dānijas. Rezultāts ir acīmredzams - Fedota mīļāko mantiņu iekļāva UNESCO pasaules mantojumā, un tūristi sāka gāzties bariem: pa diviem miljoniem gadā.
Kad iegājām iekšā, mums iedeva gigantiskas čības. Te nav īsti labi redzams, bet tās tiek vilktas virsū parastajiem apaviem, lai nenodeldētu marmora grīdu. Bargā tante-apsargs gan staigāja kurpēs. Iekšā pilī es nefočēju: aizliegts. Deviņas tās zāles izskatās diezgan intriģējoši, lai arī ne pārāk daudzveidīgi.
Visu braucienu mēģināju saprast, kādu etnosu vaibsti atspoguļojas šī velnēna sejā. Vajadzēja pajautāt, lūk, ko es domāju, vēl jo vairāk tāpēc, ka es tērzēju ar viņu un viņas mammu visu ceļu.
Vot krūmi saauguši, a!
"Ķīniešu nams" , rokoko un austrumniecisku elementu mistrojums.
Šī droši vien ir vēl viena pils no kompleksa, bet nosaukumu es vairs nevarēšu noskaidrot.
Nē, čalim uz dzirnavām nav plika pakaļa, jums izlikās.
Viva La Ekoloģija!
Bet vispār nav skaidrs, kāpēc jāfočē pazīstamas vietas, ja var izdarīt lūk šādi un kāpēc par tām stāstīt, ja var izdarīt lūk šādi.